Daudzi dārzkopji katru vasaru saskaras ar vienu un to pašu problēmu – gurķi te aug griezdamies, te pēkšņi “apstājas”, parādās kaites vai met nost aizmetņus pēc pirmajām vēsajām naktīm.
Izrādās, ka risinājums, ko gadu desmitiem izmanto uz precizitāti orientētie japāņu audzētāji, nav vis sarežģīta ķīmija, bet gan gudra vides kontrole. Šī sistēma piesaista uzmanību ar to, ka raža kļūst paredzama, neatkarīgi no tā, cik kaprīzi ir laikapstākļi aiz loga.
Sakņu sistēmas komforts kā galvenā prioritāte
Gurķis ir augs ar virspusēju sakņu sistēmu, kas ļoti asi reaģē uz jebkādām neērtībām – aukstumu, sablīvētu augsni vai stāvošu ūdeni. Atklātā laukā šādi nelabvēlīgi faktori parādās regulāri, it īpaši pēc spēcīgām lietusgāzēm vai krasām temperatūras svārstībām naktīs. Rezultātā augs burtiski “sastingst” un zaudē savu augšanas tempu, ko vēlāk ir grūti atgūt.
Japāņu pieeja šo problēmu atrisina jau pašā saknē, burtiskā nozīmē. Tā vietā, lai cīnītos ar sekām, speciālisti iesaka jau sākumā nodrošināt saknēm siltu, irdenu un gaisa caurlaidīgu vidi. Tas maksimāli samazina auga stresu un kaites risku, ļaujot gurķim visu enerģiju veltīt augļu briešanai, nevis izdzīvošanai.
Kāpēc izvēlēties audzēšanu maisos vai konteineros?
Metodes galvenais elements ir 40–60 litru tilpuma maisi vai konteineri, kuros obligāti ir izveidoti drenāžas caurumi. Šāds tilpums ir optimāls, lai sakņu sistēma varētu brīvi attīstīties, tajā pašā laikā pilnībā izslēdzot pārlieku mitrumu. Augsne maisos sasilst daudz ātrāk nekā lielajās dobēs, un tas ir kritiski svarīgi tieši sezonas sākumā, kad zeme dārzā vēl ir vēsa.
Praksē tas dod milzīgu priekšrocību: saknes daudz mazāk cieš no aukstajām naktīm, un augs attīstās vienmērīgi. Šāda lokāla dobe kļūst par savdabīgu “termosu”, kas pasargā trauslo dēstu no dabas kaprīzēm.
Augsnes sastāvs: fizika ir svarīgāka par barības vielām
Speciālisti pamanījuši, ka smaga un mālaina augsne šajā sistēmā pilnīgi neder. Augsnes maisījumam ir jābūt tādam, kas spēj noturēt mitrumu, bet tajā pašā laikā nepaliek slapjš un smags. Pieredze rāda, ka vislabāk strādā dārza zemes, labi sadalījušos kūtsmēslu un irdinātāja – piemēram, smilšu vai kokosa substrāta – apvienojums. Šādā veidā tiek samazināts augsnes blīvums un palielināta skābekļa piekļuve saknēm.
Lasi vēl: Dzimšanas datumi, kas norāda uz īpašu intuīciju: vai tev piemīt spēja paredzēt nākotni
Ar papildu mēslošanu japāņu metodē neaizraujas. Pārlieku liels barības vielu daudzums, it īpaši slāpeklis, bieži vien noved pie tā, ka augs veido milzīgu zaļo masu, bet aizmetņu ir maz vai tie nobirst.
Sēšana un vertikālā audzēšana
Interesanta nianse japāņu praksē ir sēklu izvēle – nereti tiek dot priekšroka sēklām ar 2–3 gadu “izturējumu”, jo tās dod stabilākus un izturīgākus augus. Sēšanas dziļums parasti ir ap 2–3 centimetriem. Vienā maisā tiek iesētas vairākas sēklas, bet vēlāk atstāts tikai viens, pats spēcīgākais asns.
Laistīšana ir vēl viens būtisks punkts. To veic tikai un vienīgi ar siltu ūdeni. Auksts ūdens sezonas sākumā ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc gurķu augšana pēkšņi apstājas uz vairākām nedēļām.
Tāpat augi tiek piesieti jau agrīnā stadijā. Vertikālā audzēšana nodrošina:
labāku gaismas piekļuvi katrai lapai;
mazāku kaites, jo lapas neskaras pie zemes;
vienkāršāku augļu veidošanu un novākšanu.
Ko šī metode sniedz dārzniekam?
Japāņu pieeja nesola neiespējamus rekordus, taču tā garantē stabilitāti. Raža veidojas vienmērīgi, bez krasiem kritumiem pēc lietus periodiem vai vēsām dienām. Tieši šī kontrole pār augšanas apstākļiem un prognozējamais rezultāts padara metodi arvien populārāku reģionos, kur vasaras mēdz būt neparedzamas.
Lasi vēl: Ko darīt, ja ziemā mājās parādījušās mušiņas: pārbaudīti veidi, kā no tām tikt vaļā
Ja dārzā katrs kvadrātmetrs ir vērtīgs, šāda kompakta un efektīva sistēma ļauj iegūt maksimālu labumu ar minimālu risku.
